Uzņēmējdarbības uzsākšana

Daudzi sapņo par savu uzņēmumu, bet nākotnes nenoteiktība un risks bieži vien attur no reālas rīcības. Uzņēmuma dibināšana, protams, ir nozīmīgs solis, bet zinot, kā pareizi rīkoties, ar visu var tikt galā. Mūsdienās pati uzņēmuma dibināšanas procedūra ir diezgan vienkārša, tomēr, lai uzņēmējdarbība būtu veiksmīga, jau pašā sākumā ir jāņem vērā vairāki faktori, kas nodrošina vienkāršāku uzņēmuma darbību nākotnē.

Pirmkārt jau visas uzņēmējdarbības pamatā ir jābūt labai biznesa idejai, tomēr ar to vien bieži ir par maz. Ir svarīgi, lai uzņēmums darbotos jomā, kuru tās īpašnieks un vadītājs labi pārzina. Diezgan bieži veiksmīgi uzņēmumi ir uzsākti, balstoties uz iepriekš ieņemamo amatu kādā citā uzņēmumā vai vaļaspriekiem. Šādā gadījumā ir iespējams izmantot iepriekš uzkrāto pieredzi, bet arī ar zināšanām konkrētajā darbības sfērā ir par maz. Ir labi jāpārzina arī uzņēmējdarbības pamati, lai varētu pārspēt konkurentus.

Mūsdienās, uzņēmuma konkurētspēju un potenciālo nākotnes darbību var apjaust, izveidojot biznesa plānu. Tajā nepieciešams sīki aprakstīt, kā darbosies uzņēmums un kā viss tiks realizēts dzīvē. Labā biznesa plānā noteikti jāiekļauj arī tirgus izpētes sadaļa, lai saprastu, cik liela ir konkurence konkrētajā nozarē un kā pašlaik darbojas līdzīgi uzņēmumi. Balstoties uz tirgus izpētes datiem un citu informāciju (nodokļu politiku, izejvielu cenām utt.) pēc tam ir iespējams arī saprast, kādi būs uzņēmuma ienākumi, izdevumi un peļņa. Naudas plūsmas aprēķini gan bieži ir maldīgi, jo pastāv vairāki riski. Arī risku izvērtējums ir jāiekļauj biznesa plānā. Vēl ir jādomā arī par savas ražotās produkcijas virzību tirgū un konkrētu mērķauditoriju.

Vēl svarīgi ir izvēlēties savam potenciālajam uzņēmumam piemērotu komercdarbības formu. Pēc biznesa plāna izveidošanas vajadzētu aptuveni saprast, kāda būs uzņēmuma darbības nozare, uzņēmuma apgrozījums un darbinieku skaits, kas arī ir būtiskākie faktori pēc kā nosaka piemērotāko komercdarbības formu. Ļoti maziem uzņēmumiem (pēc apgrozījuma un darbinieku skaita) piemērotākā forma būtu pašnodarbinātā statuss vai individuālais komersants, bet jau lielākiem uzņēmumiem sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Ļoti lieliem uzņēmumiem, kuriem nepieciešamas investīcijas, var izvēlēties akciju sabiedrību. Katrai no šīm formām ir savi plusi un mīnusi, tāpēc pirms uzņēmuma dibināšanas noteikti kārtīgi jāiepazīstas ar tām visām. Mazo biznesu uzsācējiem noteikti jāiepazīstas arī ar noteikumiem, kas attiecas uz mikrouzņēmuma nodokli.

Pēc tam, kad teorētiski uzņēmuma darbība ir skaidra, ir jāveic pats dibināšanas process jeb uzņēmuma reģistrācija. Latvijā šis process ir samērā vienkāršs, bet reizēm jaunajiem uzņēmējiem nākas saskarties ar dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem. Tiesa gan tas ir atšķirīgs dažādām uzņēmējdarbības formām. Visos gadījumos uzņēmuma reģistrā ir jāiesniedz tādi dokumenti kā uzņēmuma dibināšanas lēmums un līgums, pieteikums par ierakstīšanu komercreģistrā un izziņas par uzņēmuma juridisko adresi. Nopietnākām komercdarbības formām, kā, piemēram, SIA vai AS, papildus visam nosauktajam, jāiesniedz arī statūti un citi dokumenti. Reģistrējot jaunu uzņēmumu ir jāmaksā valsts nodeva par reģistrāciju un par publikāciju laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”. Šo nodevu apjoms arī ir atkarīgs no izvēlētās uzņēmējdarbības formas. Uzņēmuma reģistrāciju ir iespējams veikt kādā no Latvijas Uzņēmumu reģistra nodaļām, vai tiešsaistē Latvijas valsts oficiālajā mājas lapā.

Pēc uzņēmuma reģistrācijas jau ir jāuzsāk reāla darbība, sākot no darba telpu iekārtošanas un izejvielu sagādes līdz pašam rasošanas procesam vai pakalpojumu sniegšanai un mārketngam. Protams, lai uzņēmuma darbība būtu veiksmīga visu laiku ir jāseko līdzi izmaiņām uzņēmējdarbības vidē.

Uzņēmumu demogrāfija Latvijā

Uzņēmumi neeksistē mūžīgi. Tāpat kā cilvēki dzimst un mirst, tāpat arī uzņēmumi tiek dibināti un likvidēti vai reorganizēti, tomēr uzņēmumu dzīves cikls vidēji ļoti atšķiras no cilvēku dzīves cikla. Liela daļa uzņēmumu tiek likvidēti jau pēc pirmā darbības gada vai nedaudz vēlāk. Tikai neliela daļa uzņēmumu turpina augt uz attīstīties. Uzņēmumu demogrāfija kopumā raksturo dibināto un likvidēto uzņēmumu skaitu un īpatsvaru, kā arī esošo uzņēmumu nodarbināto skaitu un apgrozījumu.

Uzņēmumu demogrāfija kopumā ir daudz plašāka un sarežģītāka nekā iedzīvotāju demogrāfija, jo uzņēmumi var tikt vērtēti pēc daudz dažādākiem rādītājiem un to dzīves cikla diapazons ir daudz plašāks. Kā jau tika minēts, daudzi uzņēmumi tiek likvidēti jau pēc pirmā darbības gada, bet tajā pašā laikā eksistē arī tādi uzņēmumi, kuri pastāv un veiksmīgi darbojas jau vairākus simtus gadu. Tāpat arī uzņēmumi var tikt apvienoti, reorganizēti, pārdoti utt. Arī uzņēmumi pēc lieluma (apgrozījuma, bilances un darbinieku skaita) un ražoto preču vai pakalpojumu apjoma ir ļoti dažādi.

Uzņēmumu demogrāfijas dati var tikt analizēti dažādos šķērsgriezumos un tos pēc tam var izmantot, lai saprastu, kā uzņēmumu darbība ietekmē kopējo ekonomiku. To ir ļoti svarīgi izprast, lai katra valsts vai ekonomiskā struktūrvienība spētu saprast kā organizēt savu darbību, lai pēc iespējas efektīvāk attīstītu tautsaimniecību. Piemēram, ir jāsaprot, vai darba vietu radīšanā lielāka nozīme ir uzņēmumu lielumam vai skaitam. Ja svarīgāks ir uzņēmumu lielums, ir nepieciešams veikt pasākumus, lai palīdzētu esošajiem uzņēmumiem attīstīties un paplašināties, savukārt ja svarīgāks ir uzņēmumu skaits, ir nepieciešams veikt atbalsta pasākumus jaunu uzņēmumu dibinātājiem. Tomēr darba vietu skaits nav vienīgais, kas veicina ekonomikas attīstību. Pirmkārt, jau ir jāizvērtē arī, cik labi šīs darba vietas ir atmaksātas, lai varētu izdarīt kādus secinājumus.

Uzņēmumu demogrāfijas dati ir ļoti mainīgi, bet lai saprastu, ko tas nozīmē praksē, ir jāpēta Centrālās statistikas datu pārvaldes datus par Latvijas uzņēmumiem. Piemēram, 2014. gadā Latvijā tika dibināti gandrīz 15 000 uzņēmumu, bet likvidēti aptuveni 6 000. Pēc šiem datiem varētu spriest, ka ekonomikā noteikti vērojama izaugsme, jo pēc šī gada valstī bija par 11 000 uzņēmumu vairāk, tomēr ir jāņem vērā arī šo jaundibināto un likvidēto uzņēmumu ražīgumu. Jaundibinātie uzņēmumi pārsvarā ir mikrouzņēmumi un mazkapitāla SIA, līdz ar to devums ekonomikai no katra šāda uzņēmuma atsevišķi ir neliels. Ja likvidētie uzņēmumi ir lielie vai vidējie uzņēmumi, tas var liecināt tieši par ekonomikas lejupslīdi.

Lielus ražošanas apjomus uzņēmumu parasti nespēj sasniegt dažos gados. Paiet ilgs laiks, kamēr uzņēmumi ir spējīgi nodarbināt vairākus cilvēkus un eksportēt savu produkciju uz ārvalstīm, tomēr ir arī straujās izaugsmes uzņēmumi, Prasti tie ir vieglās rūpniecības uzņēmumi, kas aug un attīstās ļoti strauji. Tātad, ir jāspēj izvērtēt atsevišķi ne tikai jaundibināto uzņēmumu skaitu kopumā, bet arī skaitu katrā nozarē atsevišķi, lai spētu izdarīt adekvātus secinājumus par tautsaimniecības attīstību. Latvijā 2014. gadā straujās izaugsmes uzņēmumu īpatsvars kopumā bija vien 16%, bet tieši ražošanā 23%.

Uzņēmumu demogrāfija tiešām ir ļoti plašs jēdziens. Visus datus un faktorus var vērtēt no dažādām pusēm. Gandrīz nekas nav viennozīmīgs, ja vien netiek vērtēta katras konkrētās nozares vai pat konkrētas nozares daļas (konkrēta lieluma un veida uzņēmumi nozarē) demogrāfija, tomēr kopējo datu analīze ir būtiska, lai varētu radīt jaunas, labi apmaksātas darba vietas un līdz ar to arī veicināt dzīves līmeņa celšanos valstī.

Un nejau Latvija ir vienīgā valsts ar lieliem uzņēmumiem. Arī Gruzijā ir lieli uzņēmumi, kas peidāvā beprocentu ( swrafi sesxi uprocento ) un parastos kredītus ( onlain sesxebi ).

Uzņēmējdarbības riski

Jebkāda veida uzņēmējdarbība ir saistīta ar dažādiem riskiem. Uzņēmēji nekad nevar būt pilnībā droši par to, ka viņu biznesa plāni dzīvē realizēsies, pat tad, ja pirms uzņēmuma dibināšanas ir veikta ļoti nopietna tirgus izpēte. Ir daudzi apstākļi, kurus uzņēmējs nevar paredzēt un ietekmēt. Vienmēr pastāv iespēja, ka uzņēmējs cietīs zaudējumus. Tas nozīmē, ka jebkuram uzņēmējam ir jāuzņemas risks.

Pēc definīcijas risks ir dažāda veida zaudējumu iespējamība, kas veidojas uzņēmumam nelabvēlīgu, neparedzētu apstākļu dēļ. Uzņēmējdarbībā nekad nav pilnībā iespējams izvairīties no riska, tomēr veicot dažādus pasākumus un iemācoties paredzēt risku, ir iespējams maksimāli samazināt zaudējumus, ko šie riski var radīt.

Nākotni neviens nevar paredzēt, bet izvērtējot citu un savu iepriekšējo pieredzi, ir iespējams saprast, kā darbojas dažādas sistēmas, kas palielina risku esamību. Riski var būt ļoti daudz un dažādi, tāpēc tos mēdz iedalīt vairākās kategorijās jeb grupās. Šīs risku grupas ietver visus biežāk satopamos riskus, bet pastāv arī tādi riski, kas nav ietveri nevienā no grupām.

Pirmā riska grupa ir izmaiņas valsts kopējā ekonomikā, politikā vai likumdošanā. Tas var izpausties ļoti dažādi. Viens no populārākajiem piemēriem varētu būt nodokļu paaugstināšana. Tas nozīmē, ka visiem uzņēmumiem, vai konkrētām nozarēm vai uzņēmumu kategorijām tiek paaugstināti nodokļi, kurus jāmaksā, līdz ar to uzņēmumam ir daudz lielākas kopējās izmaksas. Vēl pie šīs riska grupas var minēt tādu piemēru kā muitas tarifu celšana, kas būtiski palielinātu izmaksas uzņēmumiem, kas savu produkciju eksportē uz citām valstīm. Arī politiski konflikti vai attiecību pasliktināšanās ar citām valstīm var būt nopietns risks uzņēmumiem, kuri eksportē savu produkciju, jo tas var izraisīt eksporta aizliegumu uz šo valsti. Tas samazinātu uzņēmuma noieta tirgu, līdz ar to radītu zaudējumus. Protams, arī konkrētās valsts vai vispasaules ekonomiskās krīzes var būtiski ietekmēt uzņēmuma darbību dažādos veidos.

Otrā būtiskākā riska grupa ir izmaiņas tirgū. Tas nozīmē, ka dažādu apstākļu dēļ var samazināties pieprasījums pēc uzņēmuma ražotajām precēm vai pakalpojumiem. Tas var notikt, piemēram, tad, ja tirgū ienāk jauni spēlētāji, kas var piedāvāt kvalitatīvākus produktus, vai zemākas cenas, kā arī, ja uzņēmuma ražotās preces iziet no modes, vai citu iemeslu dēļ vairs nav saistošas patērētājiem.

Trešā lielā grupa ir ražošanas riski. Tās ir dažādas neparedzētas izmaiņas, kas ir tiešā veidā saistītas ar preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Šī ir viena no riska grupām, ar kuru mūsdienās saskaras samērā daudzi uzņēmumi, jo strauji mainās ražošanas tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka ražošana kļūst neefektīva un, nemainot, ražošanas iekārtas, uzņēmums vairs nav spējīgs konkurēt ar citiem uzņēmumiem savā nozarē. Pie šīs riska grupas vēl var pieskaitīt, piemēram, nepareizu vai nekvalitatīvu izejvielu izmatošanu, izejvielu cenu celšanos, nekvalitatīvu darbaspēku utt.

Ceturtā risku grupa ir finanšu risks. Pārsvarā tas nozīmē neplānotus izdevumus vai naudas trūkumu, ko visbiežāk ietekmē laicīga finansiālo saistību nenokārtošana ar konkrēto uzņēmumu. Piemēram, ja mazumtirgotāji laicīgi nenorēķinās ar uzņēmumu par piegādātajām precēm. Vēl tā var būt nepietiekama apgrozāmo līdzekļu aprite vai citi faktori, kas izraisa naudas trūkumu.

Piektā lielā grupa ir cilvēka faktora risks. Tie ir jebkuri riski, kas saistīti ar uzņēmuma darbaspēku, piemēram, grūti aizvietojamu darbinieku aiziešana no darba, darbinieku slimība, vai citi iemesli, kas neļauj ierasties darbā, darbinieku vai sadarbības partneru kļūdas vai negodprātīga rīcība utt.

Pēdējā rikas grupa ir dabas stihijas. Pie tā pieskaitāmi plūdi, zemestrīces, vulkānu izvirdumi, epidēmijas utt. Latvijā šie riski nav īpaši izteikti, bet var gadīties mazāka mēroga katastrofas, kā, piemēram, ugunsgrēki, vētras u.c.

Uzņēmējdarbības formas

Uzņēmējdarbība ir sistemātiska preču ražošana un pakalpojumu sniegšana, ko veic uzņēmējs, ar mērķi gūt peļņu. Pēc definīcijas jau var saprast, ka šis jēdziens ir ļoti plašs, tāpēc uzņēmējdarbībai ir vairākas formas, lai varētu efektīvi nodrošināt jebkura uzņēmuma darbību. Pastāv ļoti lieli uzņēmumi, kas nodarbina vairākus tūkstošus darbinieku un tajā pašā laikā ir cilvēki, kas savu saimniecisko darbību veic vieni paši. Jāsaprot, ka šādiem uzņēmumiem nevar būt vienādi noteikumi un tiesības. Tāpēc arī pastāv šīs formas, kas katra ir pielāgota noteiktam uzņēmējdarbības modelim.

Lai izvēlētos piemērotāko uzņēmējdarbības formu ir jāņem vēra tādi faktori kā plānotais pamatkapitāla lielums, darbinieku skaits, apgrozījums un peļņa, grāmatvedības veids un atsevišķos gadījumos arī darbības nozare.

Vismazākā uzņēmējdarbības forma ir pašnodarbinātā statuss. Šī uzņēmējdarbības forma parasti līdzinās algota darba veikšanai, tikai šajā gadījumā pašnodarbinātais ir pats sev priekšnieks un viņam ir pašam jāveic grāmatvedība un jāmaksā nodokļi. Pašnodarbinātais var pats izvēlēties kādus nodokļus maksāt (PVN, IIN vai mikouzņēmuma nodokli), bet par visām finanšu darbībām pašnodarbinātais atbild ar visu savu mantu, tāpēc tas ir diezgan riskanti. Vairumā gadījumu šo formu izvēlas tie, kas veic saimniecisko darbību kāda cita uzņēmuma interesēs, bet uz noteiktu laiku. Pašnodarbinātā statusu iegūt ir pavisam vienkārši. Tam nav vajadzīgs arī pamatkapitāls. Pašnodarbinātais drīkst nodarbināt maksimums piecus darbiniekus, bet ja tas tiešām ir nepieciešams, iespējams daudz racionālāk būtu izvēlēties kādu no citām uzņēmējdarbības formām.

Ja vēlaties veikt saimniecisko darbību, nodarbinot nelielu skaitu cilvēku, piemērotākā uzņēmējdarbības forma būs individuālais komersants (IK). Šī uzņēmējdarbības forma ir ļoti līdzīga jau iepriekš minētajam pašnodarbinātā statusam, jo arī IK par saistībām atbild ar visu savu mantu un paši maksā nodokļus, bet galvenā atšķirība ir tā, ka IK tiek ierakstīti komercreģistrā un tie var nodarbināt lielāku cilvēku skaitu un tiem var būt lielāks apgrozījums.

Populārākā uzņēmējdarbības forma ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA). Šī uzņēmējdarbības forma ir piemērot pārsvarā maziem un vidējiem uzņēmumiem, bet kādreiz tā nebija tik populāra, jo SIA ir nepieciešams pamatkapitāls vismaz 2 800 EUR apmērā, bet kādu laiku atpakaļ tika ieviesta iespēja dibināt mazkapitāla SIA. Tas nozīmē, ka sākotnēji pamatkapitāls var būt mazāks un to var iemaksāt pakāpeniski, katru gadu tam atvēlot 25% no uzņēmuma peļņas. Tieši mazkapitāla SIA pašlaik ir vispopulārākie. SIA ir daudz mazāk riskanta uzņēmējdarbības forma par abām iepriekš minētajām, jo SIA īpašnieks par saistībām atbild tikai ar uzņēmuma mantu. SIA gan ir daudz sarežģītāka reģistrācija, grāmatvedība un birokrātija.

Retāk lietota uzņēmējdarbības forma ir akciju sabiedrība (AS). Šai uzņēmējdarbības formai sākotnējam pamatkapitālam ir jābūt lielākam par 35 000 EUR, līdz ar to AS pārsvarā ir ļoti lieli uzņēmumi. AS no SIA atšķiras galvenokārt ar to, ka AS daļas jeb akcijas tiek laistas apgrozībā un tās ir iespējams iegādāties jebkurai personai. Tas tiek darīts, lai piesaistītu investīcijas uzņēmuma darbībai. Citādāk AS līdzinās SIA.

Vēl pastāv tāda uzņēmējdarbības forma kā mikrouzņēmums. To gan bieži neatdala kā atsevišķu formu, jo tas drīzāk ir nodokļu maksāšanas veids jau iepriekš minētajām uzņēmējdarbības formām – IK vai SIA. Mikrouzņēmumam piemērojamā nodokļu likme ir 9%, kas ietver gan sociālo nodokli, gan IIN, gan uzņēmuma nodokli, bet tas tik aprēķināts no apgrozījuma, nevis peļņas. Tas nozīmē, ka mikrouzņēmuma nodokli maksāt ir izdevīgi tikai uzņēmumiem ar nelielu apgrozījumu un darbinieku skaitu.

Uzņēmējdarbība un tās vide

Pēc definīcijas uzņēmējdarbība jeb komercdarbība ir jebkura atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā, peļņas gūšanas nolūkā veic uzņēmējs jeb komersants, savukārt pats uzņēmējs ir fiziska vai juridiska persona, kas ir ierakstīta komercreģistrā. Uzņēmējdarbības organizatoriski saimnieciskās vienības ir uzņēmumi. Vienkāršāk skaidrojot, personas, kas oficiāli ražo preces vai sniedz pakalpojumus, lai ar to gūtu peļņu ir uzņēmēji, kas veic uzņēmējdarbību.

Lai uzņēmējdarbība būtu veiksmīga, pamatā ikvienam komersantam ir jāatbild uz trīs jautājumiem – ko ražot, kā ražot un kas to patērēs? Vispirms, protams, ir jāsaprot, kas tieši būs prece vai pakalpojums, kas tiks ražots, bet svarīgi ir arī saprast, kā tas tiks darīts, lai ar to varētu arī gūt peļņu. Protams, beigās arī šīs saražotās preces un pakalpojumus kādam ir jāpērk, lai varētu realizēt produkciju un gūt ieņēmumus. Kaut arī jautājumi pēc savas būtības ir ļoti vienkārši, ir jāprot objektīvi izvērtēt atbildes uz tiem, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, situāciju konkrētajā nozarē, konkurenci, patērētāju pirktspēju utt.
Latvijas Republikā komercdarbību pamatā regulē komerclikums, kurā ir saskaņots ar civillikumu un satversmi. Komerclikums tika pieņemts 2000. gadā Latvijas Republikas Saeimā, lai regulētu komercdarbības tiesiskās normas. Tas nosaka kapitālsabiedrību (SIA un AS), individuālo komersantu un pilnsabiedrību dibināšanas, pārvaldes, likvidācijas un reorganizācijas kārtību, kā arī citus ar komercdarbību saistītus aspektus. Laika gaitā tam ir vairākas reizes ir veikti grozījumi, lai pielāgotu likumus esošajai ekonomiskajai un politiskajai situācijai valstī.

Uzņēmējdarbību lielā mērā ietekmē tās vide. Šo vidi iedala ārējā un iekšējā vidē. Iekšējo vidi veido pats uzņēmums. Tā ir uzņēmuma vadītāja spēja izvirzīt uzņēmuma mērķus, organizēt darbaspēku, efektīvi izmantot resursus utt. Veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā ir spēja efektīvi izmantot ierobežotos resursus. Tas nozīmē, ka pieejamajiem resursiem jācenšas precēm un pakalpojumiem radīt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, bet tajā pašā laikā ir jāpārliecinās, ka patērētāji būs gatavi maksāt naudu, lai iegūtu šīs preces vai pakalpojumus. Jāatceras, ka arī darbaspēks ir resurss, kuru jāprot efektīvi izmantot. Protams, ir arī daudzi citi aspekti, kas jāņem vērā katrā konkrētajā situācijā, lai uzņēmējs spētu pārdot savas preces un pakalpojumus un gūt peļņu.

Ārējo vidi, savukārt uzņēmums pats nespēj kontrolēt. Ārējo vidi pārsvarā ietekmē notikumi pasaulē, kā arī valsts un konkrētā nozare, kurā darbojas uzņēmums. Notikumi pasaulē galvenokārt var ietekmēt preču eksportu, kas samazina noieta tirgu un uzņēmums var nebūt spējīgs realizēt savu saražoto produkciju. Protams, var notikt arī pretēji procesi un pieprasījums pēc precēm, dažādu iemeslu dēļ, citās valstīs var augt. Valts, kurā darbojas uzņēmums, uzņēmuma darbību var ietekmēt, piemēram, ar likuma grozījumiem, nodokļu politiku utt. Valts regulas parasti arī ietekmē nozari kopumā, kas savukārt atkal ietekmē pašu uzņēmumu. Vienīgais veids, kā uzņēmums var cīnīties pret ārējās vides negatīvo ietekmi ir uzņēmuma darbības reorganizācija.

Uzņēmuma reorganizācija var nozīmēt, gan pilnīgu darbības nozares maiņu, vai arī konkrētu uzlabojumu un pasākumu veikšana, kas ir piemēroti katrai situācijai. Šie pasākumi var būt, piemēram, uzlabojot uzņēmumā strādājošu darbaspējas, mainot uzņēmumam nepieciešamo infrastruktūru, attīstot ražošanas tehnoloģija utt. Parasti, ja veidojas uzņēmējdarbībai vai kādai no uzņēmējdarbības nozarēm negatīva vide, arī valsts cenšas to mainīt un ietekmēt ar sev pieejamajiem instrumentiem, kā, piemēram, kontrolējot monopolus, veicinot finanšu tirgus attīstību, atbalstot konkurenci un brīvo tirgu utt.

Mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu nozīme tautsaimniecībā

Visus uzņēmumus iedala mikrouzņēmumos, mazajos uzņēmumos, vidējos uzņēmums un lielajos uzņēmumos. Kaut gan vidējie un lielie uzņēmumi katrs atsevišķi saražo daudz vairāk preču un pakalpojumu un līdz ar to arī sniedz lielāku devumu iekšzemes kopproduktam, tieši mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi ir tirgus ekonomikas svarīgākie elementi un dinamiskākā uzņēmējdarbības realizācijas forma.

Lai noteiktu, kurā kategorijā ietilpst katrs konkrētais uzņēmums tiek ņemti vērā tādi pārskata perioda dati kā darbinieku skaits un neto apgraizījums vai bilance. Primārais faktors ir tieši darbinieku skaits. Pie mikrouzņēmumiem tiek pieskaitīti tie uzņēmumi, kuros tiek nodarbināti mazāk kā 10 darbinieki, bet pie mazajiem uzņēmumiem tie, kas nodarbina no 11 līdz 49 darbiniekiem. Apgrozījums mikrouzņēmumiem nedrīkst pārsniegt 2 miljonus EUR, bet mazajiem uzņēmumiem 10 miljonus EUR.

Vēl mazajiem un mikro uzņēmumiem ir raksturīgi tas, ka uzņēmuma īpašnieki bieži vien ir arī to vadītāji un uzņēmuma kapitāldaļas pieder ļoti nelielam cilvēku skaitam (parasti vienam vai diviem cilvēkiem). Mazie uzņēmumi arī bieži vien savu saražoto produkciju neeksportē, vai arī dara to ļoti nelielos apjomos. Mikoruzņēmumi un mazie uzņēmumi parasti sastāda ļoti nelielu daļu no kopējās nozares, kurā tie darbojas. Pēc savas darbības un darba organizācijas mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi ievērojami atšķiras no lielajiem uzņēmumiem.

Bieži vien mazie un mikro uzņēmumi saskaras ar nopietnām problēmām, kuras neietekmē lielos un vidējos uzņēmumus, līdz ar to šādu uzņēmumu ilglaicīga pastāvēšana daudzos gadījumos ir apdraudēta. Praksē var novērot, ka puse no jaundibinātajiem mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem savu darbību pārtrauc jau pēc gada. Lielākās problēmas, ar ko nākas saskarties daudziem mazo un mikro uzņēmumu īpašniekiem ir nepietiekams ienākumu apjoms, līdz ar to finansiālās problēmas, nespēja piesaistīt pietiekoši augsti kvalificētus darbiniekus, vadītāju pieredzes un zināšanu trūkums uzņēmējdarbībā un konkrētajā nozarē, liela konkurence, grūtības rast laiku un līdzekļus uzņēmuma attīstībai, ārējo faktoru lielā ietekme uz uzņēmuma darbību u.c. Valsts apzinās, ka mikro un mazie uzņēmumi tiek nostādīti diezgan neizdevīgā situācijā, tāpēc ir izveidotas vairākas atbalsta programmas tieši šādiem uzņēmumiem.

Latvijā mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu skaita īpatsvars ir līdzīgs kā citur Eiropā. Pašlaik no visiem Latvijā reģistrētajiem uzņēmumiem aptuveni 94% sastāda tieši mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi, turklāt ikdienu tiek dibināti arvien jauni mikro un mazie uzņēmumi. Šo uzņēmumu pieaugums ir īpaši vērojams kopš 2009. gada. Tam ir vairāki iemesli, bet kā svarīgākos var minēt atkopšanos no ekonomiskās krīzes un iespēju dibināt mazkapitāla SIA, kurā pamatkapitāls drīkst būt 1 EUR, iepriekš notekot 2 000 LVL jeb 2 800 EUR vietā. Tas uzņēmumu dibināšanu padarīja īpaši vienkāršu un pieejamu ikvienam, kas vēlas īstenot savu biznesa ideju.

Tieši mazie uzņēmumi ir tie, kas nodrošina normālu ekonomikas pastāvēšanu. Pirmkārt, tie rada tirgus konkurenci un līdz ar to veicina cenu krišanos un produktu un pakalpojumu kvalitātes celšanos. Otrkārt, tieši mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi ir tie, kas nodrošina vidējo un lielo uzņēmumu pastāvēšanu, piegādājot tiem preces un pakalpojumus. Tātad, bez mazajiem un mikro uzņēmumiem nespētu eksistēt arī ļoti daudzi lielie un vidējie uzņēmumi. Treškārt, mazie uzņēmumi ir daudz elastīgāki un daudz labāk spēj pielāgoties dažādām patērētāju pieprasījuma izmaiņām. Vēl, pateicoties mazajiem un mikro uzņēmumiem tiek nodrošināta iedzīvotāju vidusslāņa veidošanās un dzīves kvalitātes uzlabošanās.

Pēc Latvijas Ekonomikas ministrijas datiem aptuveni 69% no visiem Latvijas iedzīvotājiem tiek nodarbināti tieši mazo un mikro uzņēmumu kategorijā un tas kopā sastāda aptuveni 63% no valsts IKP. Tātad tieši mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi ir tie, kas nodrošina valsts ekonomikas pastāvēšanu.

Mazkapitāla SIA

Mazkapitāla SIA ir SIA veids, kuram nav nepieciešams 2 800 EUR liels sākuma kapitāls, kā tas ir, dibinot tradicionālo SIA. Lai nodibinātu mazkapitāla SIA ir jāievēro virkne noteikumu. Pirmkārt, visiem uzņēmuma dalībniekiem un dibinātājiem ir jābūt fiziskām personām un to skaits nevar pārsniegt piecas personas, kā arī neviena no šīm personām nevar nekādā veidā būt saistīta ar kādu citu mazkapitāla SIA. Vēl visai pamatkapitāla summai ir jābūt ieskaitītai uzņēmuma kontā līdz dokumentu iesniegšanai. Mazkapitāla SIA nevar paturēt šo statusu mūžīgi. Uzņēmumam katra pārskata perioda beigās ir jāieskaita 25% no peļņas uzņēmuma pamatkapitālā, līdz tiek sasniegta minimālā, likumā noteiktā SIA pamatkapitāla summa – 2 800 EUR. Pēc tam uzņēmums ir parasts SIA.

Šāda iespēja dibināt mazkapitāla SIA tika ieviesta, lai veicinātu jaunu uzņēmumu dibināšanu. Pirms tam daudziem, kuriem bija labas biznesa idejas un vēlme tās realizēt, nebija iespējas to darīt tieši finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ. Atļaujot dibināt mazkapitāla SIA, ikvienam tika dota iespēja dibināt savu uzņēmumu, turklāt, dibinot mazkapitāla SIA, tiek piemēroti arī atvieglojumi uzņēmuma reģistrācijas maksai.

Daudzi arī šo iespēju izmanto. 2011. gadā, kad ieviesa mazkapitāla SIA, divpadsmit mēnešu laikā tika nodibināti vairāk kā 18 000 uzņēmumu. Tas lielā mērā pasteidzināja valsts ekonomiskās situācijas stabilizēšanos pēc ekonomiskās krīzes, jo ātrā laikā tika radītas jaunas darba vietas un palielinājās ražošanas apjomi. Tiesa gan vēlāk mazkapitāla SIA dibināšanas apjomi ievērojami saruka, tomēr vēl joprojām ļoti lielu daļu no visiem uzņēmumiem sastāda tieši mazkapitāla SIA. Pašlaik mazkapitāla SIA sastāda gandrīz trešo daļu no visiem jaundibinātajiem uzņēmumiem.

Mazkapitāla SIA arī pašlaik ir vieni no būtiskākajiem normālas ekonomikas nodrošinātājiem. Tieši tāpēc, ka to kopējais skaits ir tik liels, tiem ir ievērojama nozīme IKP palielināšanā, konkurences veicināšanā un darbavietu radīšanā. Kaut gan lielākā daļa mazkapitāla SIA savu produkciju neeksportē uz citām valstīm, tie vienalga ieņem nozīmīgu vietu valsts kopējā tautsaimniecībā.

Par spīti daudzajiem labumiem, ko šie mazkapitāla SIA dod gan to īpašniekiem, gan valsts ekonomikai kopumā, viss tomēr nav tik labi, kā sākumā varētu šķist. Daudzi mazkapitāla SIA tiek likvidēti jau pēc sava pirmā darbības gada. Bieži vien dibinātājiem trūkst pieredzes un zināšanu uzņēmuma vadībā, kā arī šāda veida uzņēmumi saskaras ar ļoti daudziem citiem šķēršļiem. Problēmas sākas tad, kad ir jāsedz saistības, jo parasti SIA par saistībām atbild ar pamatkapitālu, bet mazkapitāla SIA gadījumā šī procedūra ir atšķirīga, jo daudzos gadījumos pamatkapitāla apjoms ir vien 1 EUR.

Pirmkārt, ja tiek pasludināts mazkapitāla SIA maksātnespējas process, par uzņēmuma saistībām visi tā dalībnieki atbild vienādi. Arī tad ja uzņēmuma daļas katram dalībniekam ir atšķirīgas, saistības visi pilda vienādi. Otrkārt, pasludinot maksātnespējas procesu, uzņēmuma dalībnieki atbild ne tikai ar apmaksātā pamatkapitāla apjomu, bet arī ar neapmaksāto. Tas nozīmē, ka saistības vienalga ir 2 800 EUR, pat tad, ja apmaksātais pamatkapitāls ir tikai 1 EUR. Saistības tiek aprēķinātas no 2 800 EUR atņemot apmaksāto pamatkapitālu. Piemēram, ja uzņēmums līdz maksātnespējas procesa brīdim pamatkapitālā ir iemaksājis 1 000 EUR, tad kreditori no dalībniekiem var piedzīt vēl 1 800 EUR. Mazkapitāla SIA var likvidēt arī paši dalībnieki, neatkarīgi no apmaksātā pamatkapitāla apjoma.

Kas ir imports?

Imports ir preču un pakalpojumu ievešana un pārdošana konkrētā valstī no citām valstīm. Tas ir pretējs process eksportam. Tātad, preču ražotājus un tirgotājus, kas izved savas preces uz citām valstīm dēvē par eksportētājiem, bet preču saņēmējus par importētājiem. Importa galvenā funkcija ir nodrošināt konkrētā valstī tādu preču un pakalpojumu pieejamību, kurus dažādu iemeslu dēļ nav iespējams pietiekamā daudzumā saražot šajā valstī, tomēr bieži vien tiek importētas arī tādas preces, kas tiek ražotas arī uz vietas. Importam ir gan pozitīvie, gan negatīvie aspekti, bet tāpat kā eksports, arī imports tiek regulēts, pakļaujot to atbildīgo institūciju izvirzītajiem noteikumiem un regulām.

Loģiski, ka imports ir radies un attīstījis tajā pašā laikā, kad eksports. Vieni preces eksportēja, bet citi saņēma, jeb importēja. Visas ekonomikas teorijas, kas saistītas ar eksportu, ir attiecināmas arī uz importu, tikai uz tām jāskatās no citas perspektīvas, proti, importētāju interesēs ir iegūt preces par zemākām cenām, nekā ir iespējams saražot uz vietas, bet tajā pašā laikā neizspiežot no tirgus vietējos uzņēmumus, turpretī eksportētājiem svarīgi ir paplašināt noieta tirgu un izkonkurēt vietējos ražotājus.

Imports, protams, ir nepieciešams un tam ir daudz pozitīvu aspektu. Mūsdienās gandrīz visas valstis importē dažādas preces un pakalpojumus, lai nodrošinātu saviem iedzīvotājiem pēc iespējas plašāku un dažādāku preču un pakalpojumu klāstu, tomēr ir ļoti svarīgi ievērot ekonomisko balansu jeb līdzsvaru. Ja valsts visas preces un pakalpojumus importēs, bet neko neeksportēs, tā nespēs gūt nekādus ienākumus un valsts kopējā ekonomika nespēs funkcionēt. Valstī palielinās pieprasījums pēc eksporta tad, kad pieprasījums pēc konkrētām precēm un pakalpojumiem pārsniedz šo pašu preču un pakalpojumu piedāvājumu no vietējiem ražotājiem vai arī tad, kad importēto preču un pakalpojumu cenas ir zemākas nekā vietējo ražotāju preču un pakalpojumu cenas. Ja notiek šāds process, valstij ir jāatrod citas preces un pakalpojumi, kas, savukārt būs pieprasītas citās valstīs.

Eksports parasti tiek kontrolēts ar muitas tarifu palīdzību. Tas nozīmē, ka, piemēram, tādas preces, kas valstī nav vēlamas (alkohols, tabakas izstrādājumi utt.) vai arī nav tik ļoti nepieciešamas tiek apliktas ar augstākiem nodokļiem, bet tādas preces un pakalpojumi, kas ir vitāli nepieciešami un pēc kuriem ir liels pieprasījums tiek apliktas ar daudz mazākiem nodokļiem, bet kopumā, pateicoties šiem muitas nodokļiem, valstis pelna arī uz preču un pakalpojumu importu ne tikai eksportu. Eiropas Savienībā gan lielākā daļa no importa nodokļiem nonāk savienības kopējā budžetā. Katrā valstī muitas nodokļi ir atšķirīgi un šo nodokļu politiku kontrolē un uzrauga dažādas institūcijas. Latvijā ar to nodarbojas Finanšu Ministrija un Valsts Ieņēmumu dienests.

Ar importu saistās arī tāds negatīvs process kā kontrabanda. Tas nozīmē, ka dažādas preces un pakalpojumi tiek ievestas valstī neievērojot kādus no importa politikas nosacījumiem. Tās var būt gan valstī pilnībā aizliegtas preces, kā, piemēram, narkotikas, ieroči vai viltotas preces vai arī legālas preces, kuras tiek ievestas, nemaksājot muitas nodokļus. Arī ar kontrabandas apkarošanu nodarbojas atšķirīgas institūcijas.

Preces un pakalpojumi tiek importēti dažādos ceļos, piemēram, nosūtot pa pastu, nododot tieši rokās, pavadājot pa gaisa satiksmi, dzelzceļa satiksmi, ūdens satiksmi u.c. Katrs no šiem veidiem parasti ir pielāgots importējamo preču un pakalpojumu raksturam, bet ir atsevišķi starptautiski preču pārvadāšanas veidi, kuri saistās ar daudz lielāku risku, saņemt kontrabandas preces.

Kas ir eksports?

Īsumā eksports ir vienā valstī saražotu preču un pakalpojumu izvešana un pārdošana citās valstīs. Šo preču ražotājus un pakalpojumu sniedzējus dēvē par eksportētājiem, savukārt tos, kas šīs preces un pakalpojumus saņem jeb pērk dēvē par importētājiem. Eksporta galvenā funkcija ir nodrošināt tādu preču un pakalpojumu piegādi, kas dažādu iemeslu dēļ netiek iegūtas vai ražotas valstīs, kurās tās tiek importētas. Piemēram, Latvijā klimatisko apstākļu dēļ nav iespējams izaudzēt banānus, tāpēc tie tiek ievesti no tām valstīm, kur to audzēšana ir iespējama. Protams, nodrošinot īpašus apstākļus un veltot daudz pūļu, būtu iespējams izaudzēt banānus, bet ražošanas izmaksas būtu tik lielas, ka tie nebūtu spējīgi konkurēt ar importa banāniem. Mūsdienās, kad strauji pieaug vispasaules globalizācija, eksports kļūst arvien nozīmīgāks un bez tā vairs nav iedomājama normāla sabiedrības pastāvēšana. Visi ir pieraduši pie tā, ka gandrīz ikvienā valstī, kur darbojas brīvā tirgus ekonomika vai jauktā ekonomika, ir pieejams vienlīdzīgs preču un pakalpojumu klāsts.
Eksports un starptautiskā tirdzniecība kopumā ir viens no vissenākajiem ekonomikas zinātnes atzariem. Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir sapratuši, ka preces, kuras nav iespējams saražot pašiem, ir iespējams iegūt no citiem. Jau sengrieķu filozofi izvirzīja vairākas ekonomikas teorijas par eksporta dažādo ietekmi un variācijām. Vēl joprojām pastāv divas galvenās eksporta perspektīvas. Viena no tām saskata eksporta pozitīvos aspektus – iespēja iegūt preces un pakalpojumus, ko pašiem nav iespējams saražot. Otra, savukārt, eksportu vērtē drīzāk negatīvi, jo tas rada pārāk lielu konkurenci un var izspiest no tirgus vietējos ražotājus. Laika gaitā, protams, eksporta ietekmes ir izpētītas daudz sīkāk un tas tiek regulēts ar likumdošanas palīdzību, lai pēc iespējas samazinātu tā negatīvās blaknes.
Parasti katra konkrētā valsts cenšas atbalstīt savus eksporta uzņēmumus un aizsargāt viņu intereses, izstrādājot īpašu eksporta politiku un pamatnostādnes, kas ietver arī dažādus pasākumus un projektus. Katrā valstī šo politiku izstrādā un īsteno atšķirīgas institūcijas, bet Latvijā un lielākajā daļā citu Eiropas valstu tas ir Ekonomikas Ministrijas kompetencē.
Katra valsts ir ieinteresēta, lai tās uzņēmēji pēc iespējas vairāk eksportētu savas preces un pakalpojumus, jo tas ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas veicina valsts kopējo ekonomisko attīstību un līdz ar to arī labklājības līmeni valstī. Eksporta gadījumā valsts iegūst lielākus ieņēmumus no dažādiem nodokļiem, kā, piemēram, PVN, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmuma ienākuma nodokļa, kā arī bieži vien eksporta precēm tiek piesaistītas muitas nodevas.

Eksports vairumā gadījumu ir izdevīgs arī pašiem komersantiem, jo tas ir veids, kā paplašināt savu noieta tirgu, tomēr daudzi uzņēmēji izvēlas pārdot savas preces un pakalpojumus tikai vietējā tirgū, jo eksports bieži vien ir saistīts ar dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem, kā arī tas ne vienmēr ir finansiāli izdevīgi. Katrai valstij ir savi noteikumi, kas attiecas uz importēšanu, turklāt vairumā gadījumu eksporta preces tiek pārdotas vairumtirgotājiem, kas nozīmē, ka ražotājam ir jāspēj piedāvāt konkurētspējīgu cenu, zinot, ka gan paši vairumtirgotāji, gan arī mazumtirgotāji šīm precēm liks uzcenojumu.

Eksports praktiski tiek nodrošināts vairākos veidos. Preces un pakalpojumi var tikt nodoti, piemēram, nosūtot pa pastu, nododot tieši rokās, pavadājot pa gaisa satiksmi, dzelzceļa satiksmi, ūdens satiksmi u.c. Mūsdienās, kad lielu daļu eksporta preču sastāda nemateriālās preces, ir iespējams arī iegūt tās ar interneta starpniecību vai pa telefonu. Šie preču nodošanas veidi arī tiek iedalīti pēc citiem kritērijiem, piemēram, ir tiešais eksports, kad no vienas valsts preces un pakalpojumi tiek nosūtīti tiešā veidā, kā arī netiešais eksports, kad preces un pakalpojumi tiek sūtīti pastarpināti, caur citām valstīm. Arī šie divi eksporta veidi tiek iedalīti sīkāk.

Eksports Latvijā

Latvija, tāpat kā citas valstis, daļu no saražotajām precēm un pakalpojumiem eksportē. Tā kā Latvija ir ļoti maza valsts, eksports ir viens no galvenajiem ekonomikas izaugsmes balstiem. Bez ārējās tirdzniecības Latvijas valsts nespētu attīstīties, līdz ar to ir nepieciešams ražot preces un pakalpojums ārējiem tirgiem. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo ne visas saražotās preces ir iespējams eksportēt. Lai Latvijā ražotās preces un pakalpojumi būtu pieprasīsi arī citās valstīs, tiem jābūt konkurētspējīgiem gan cenas, gan kvalitātes ziņā. Loģiski, ka neviena valsts nevēlēsies iepirkt tādas preces un pakalpojumus, kuras saražot savā valstī būtu lētāk, efektīvāk un visādā ziņā izdevīgāk. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jāspēj radīt oriģinālus, kvalitatīvus vai salīdzinoši lētus produktus, kas paredzēti eksportam un jāatrod labākie eksporta tirgi, kur šīs preces un pakalpojumi būs pieprasīti.

Ārējā tirdzniecība un eksporta attīstība Latvijā ir ļoti mainīga. To ietekmē vairāki faktori, līdz ar to tā ir arī ļoti grūti prognozējama. Ekonomiku ietekmējoši notikumi citās valstīs var ievērojami mainīt eksporta apjomus un struktūru Latvijā, kas arī pēdējos gados ir ļoti spilgti novērojams. Kopumā Latvijas eksports, kopš neatkarības atjaunošanas ir ievērojami kāpis. Ir pieaugusi arī eksportējamo preču vērtība, taču patstāvīgs un stabils eksporta kāpums Latvijā ir vērojams kopš pēdējās ekonomiskās krīzes beigām. Tieši eksports arī ir galvenais valstij ekonomikas virzītājspēks, kas ļauj valstij turpināt attīstīties un vispār eksistēt, bet pēdējā gada laikā eksporta apjomi ir mazliet kritušies.

Pēc ekonomiskās krīzes beigām eksporta apjomi ļoti strauji kāpa, bet pēc tam palēninājās. 2011. gadā kāpums bija 28%, 2012. gadā 15%, bet 2013. gadā jau vairs tikai 1,5%. 2014. gadā tas jau atkal mazliet palielinājās pa 2,3%, bet 2015. gadā saruka jau gandrīz par 10%. Arī prognozes 2016. gadam liecina par eksporta apjomu krišanos. Pēdējos pāris gados šo kritumu galvenokārt ir veicinājusi ārējās tirdzniecības samazināšanās ar trešajām valstīm, no kurām pats nozīmīgākais sadarbības partneris līdz šim bija Krievija. Galvenokārt ir sarucis alkoholisko dzērienu eksports uz Krieviju, kas ir diezgan liels robs kopējā eksportā. Imports ar Krieviju, gan nav sarucis, tieši pretēji, palielinājies, jo Krievija Latvijai piegādā pagaidām neaizvietojamus resursus, kā, piemēram, dabasgāze.

Galvenie ārējās tirdzniecības sadarbības partneri Latvijai joprojām ir kaimiņvalstis – Lietuva, Igaunija un Krievija. Pēdējos gados eksporta īpatsvars uz šīm trim valstīm ir aptuveni 40% no kopējā eksporta. Latvija eksportē preces arī uz citām Eiropas Savienības valstīm. No tām vislielākais īpatsvars ir Dānijai, Somijai, Zviedrijai, Lielbritānijai, Polijai, Nīderlandei un Vācijai. Nelielu daļu sastāda arī eksports uz citām valstīm, kā, piemēram, ASV. 2014. gadā Latvija kopā eksportēja preces un pakalpojumus uz 202 valstīm, bet šis skaitlis turpina pieaugt, jo Latvija meklē arvien jaunus ārējās tirdzniecības partnerus.

Pēdējo gados Latvija visvairāk eksportē tādas preču grupas kā mehānismi un elektroierīces. Šis preču sektors katru gadu palēnām aug. Ja 2000. gadā šī preču grupa sastādīja vien aptuveni 5% no kopējā eksporta, tad 2014. gadā tie bija jau gandrīz 20%. Vēl populāra eksporta preču grupa ir koksne, bet, atšķirībā no elektroierīču grupas, šis sektors samazinās. Ja 2000. gadā koksne sastādīja gandrīz 35% no visām eksporta precēm, tad 2014. gadā tie vairs bija tikai aptuveni 15%. Vēl diezgan lielu daļu no eksporta precēm sastāda lauksaimniecības produkti, pārtikas produkti, minerālprodukti, ķīmijas izstrādājumi, transporta līdzekļi un parastie materiāli.