Kas ir eksports?

Īsumā eksports ir vienā valstī saražotu preču un pakalpojumu izvešana un pārdošana citās valstīs. Šo preču ražotājus un pakalpojumu sniedzējus dēvē par eksportētājiem, savukārt tos, kas šīs preces un pakalpojumus saņem jeb pērk dēvē par importētājiem. Eksporta galvenā funkcija ir nodrošināt tādu preču un pakalpojumu piegādi, kas dažādu iemeslu dēļ netiek iegūtas vai ražotas valstīs, kurās tās tiek importētas. Piemēram, Latvijā klimatisko apstākļu dēļ nav iespējams izaudzēt banānus, tāpēc tie tiek ievesti no tām valstīm, kur to audzēšana ir iespējama. Protams, nodrošinot īpašus apstākļus un veltot daudz pūļu, būtu iespējams izaudzēt banānus, bet ražošanas izmaksas būtu tik lielas, ka tie nebūtu spējīgi konkurēt ar importa banāniem. Mūsdienās, kad strauji pieaug vispasaules globalizācija, eksports kļūst arvien nozīmīgāks un bez tā vairs nav iedomājama normāla sabiedrības pastāvēšana. Visi ir pieraduši pie tā, ka gandrīz ikvienā valstī, kur darbojas brīvā tirgus ekonomika vai jauktā ekonomika, ir pieejams vienlīdzīgs preču un pakalpojumu klāsts.
Eksports un starptautiskā tirdzniecība kopumā ir viens no vissenākajiem ekonomikas zinātnes atzariem. Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir sapratuši, ka preces, kuras nav iespējams saražot pašiem, ir iespējams iegūt no citiem. Jau sengrieķu filozofi izvirzīja vairākas ekonomikas teorijas par eksporta dažādo ietekmi un variācijām. Vēl joprojām pastāv divas galvenās eksporta perspektīvas. Viena no tām saskata eksporta pozitīvos aspektus – iespēja iegūt preces un pakalpojumus, ko pašiem nav iespējams saražot. Otra, savukārt, eksportu vērtē drīzāk negatīvi, jo tas rada pārāk lielu konkurenci un var izspiest no tirgus vietējos ražotājus. Laika gaitā, protams, eksporta ietekmes ir izpētītas daudz sīkāk un tas tiek regulēts ar likumdošanas palīdzību, lai pēc iespējas samazinātu tā negatīvās blaknes.
Parasti katra konkrētā valsts cenšas atbalstīt savus eksporta uzņēmumus un aizsargāt viņu intereses, izstrādājot īpašu eksporta politiku un pamatnostādnes, kas ietver arī dažādus pasākumus un projektus. Katrā valstī šo politiku izstrādā un īsteno atšķirīgas institūcijas, bet Latvijā un lielākajā daļā citu Eiropas valstu tas ir Ekonomikas Ministrijas kompetencē.
Katra valsts ir ieinteresēta, lai tās uzņēmēji pēc iespējas vairāk eksportētu savas preces un pakalpojumus, jo tas ir viens no galvenajiem instrumentiem, kas veicina valsts kopējo ekonomisko attīstību un līdz ar to arī labklājības līmeni valstī. Eksporta gadījumā valsts iegūst lielākus ieņēmumus no dažādiem nodokļiem, kā, piemēram, PVN, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmuma ienākuma nodokļa, kā arī bieži vien eksporta precēm tiek piesaistītas muitas nodevas.

Eksports vairumā gadījumu ir izdevīgs arī pašiem komersantiem, jo tas ir veids, kā paplašināt savu noieta tirgu, tomēr daudzi uzņēmēji izvēlas pārdot savas preces un pakalpojumus tikai vietējā tirgū, jo eksports bieži vien ir saistīts ar dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem, kā arī tas ne vienmēr ir finansiāli izdevīgi. Katrai valstij ir savi noteikumi, kas attiecas uz importēšanu, turklāt vairumā gadījumu eksporta preces tiek pārdotas vairumtirgotājiem, kas nozīmē, ka ražotājam ir jāspēj piedāvāt konkurētspējīgu cenu, zinot, ka gan paši vairumtirgotāji, gan arī mazumtirgotāji šīm precēm liks uzcenojumu.

Eksports praktiski tiek nodrošināts vairākos veidos. Preces un pakalpojumi var tikt nodoti, piemēram, nosūtot pa pastu, nododot tieši rokās, pavadājot pa gaisa satiksmi, dzelzceļa satiksmi, ūdens satiksmi u.c. Mūsdienās, kad lielu daļu eksporta preču sastāda nemateriālās preces, ir iespējams arī iegūt tās ar interneta starpniecību vai pa telefonu. Šie preču nodošanas veidi arī tiek iedalīti pēc citiem kritērijiem, piemēram, ir tiešais eksports, kad no vienas valsts preces un pakalpojumi tiek nosūtīti tiešā veidā, kā arī netiešais eksports, kad preces un pakalpojumi tiek sūtīti pastarpināti, caur citām valstīm. Arī šie divi eksporta veidi tiek iedalīti sīkāk.