Uzņēmējdarbības uzsākšana

Daudzi sapņo par savu uzņēmumu, bet nākotnes nenoteiktība un risks bieži vien attur no reālas rīcības. Uzņēmuma dibināšana, protams, ir nozīmīgs solis, bet zinot, kā pareizi rīkoties, ar visu var tikt galā. Mūsdienās pati uzņēmuma dibināšanas procedūra ir diezgan vienkārša, tomēr, lai uzņēmējdarbība būtu veiksmīga, jau pašā sākumā ir jāņem vērā vairāki faktori, kas nodrošina vienkāršāku uzņēmuma darbību nākotnē.

Pirmkārt jau visas uzņēmējdarbības pamatā ir jābūt labai biznesa idejai, tomēr ar to vien bieži ir par maz. Ir svarīgi, lai uzņēmums darbotos jomā, kuru tās īpašnieks un vadītājs labi pārzina. Diezgan bieži veiksmīgi uzņēmumi ir uzsākti, balstoties uz iepriekš ieņemamo amatu kādā citā uzņēmumā vai vaļaspriekiem. Šādā gadījumā ir iespējams izmantot iepriekš uzkrāto pieredzi, bet arī ar zināšanām konkrētajā darbības sfērā ir par maz. Ir labi jāpārzina arī uzņēmējdarbības pamati, lai varētu pārspēt konkurentus.

Mūsdienās, uzņēmuma konkurētspēju un potenciālo nākotnes darbību var apjaust, izveidojot biznesa plānu. Tajā nepieciešams sīki aprakstīt, kā darbosies uzņēmums un kā viss tiks realizēts dzīvē. Labā biznesa plānā noteikti jāiekļauj arī tirgus izpētes sadaļa, lai saprastu, cik liela ir konkurence konkrētajā nozarē un kā pašlaik darbojas līdzīgi uzņēmumi. Balstoties uz tirgus izpētes datiem un citu informāciju (nodokļu politiku, izejvielu cenām utt.) pēc tam ir iespējams arī saprast, kādi būs uzņēmuma ienākumi, izdevumi un peļņa. Naudas plūsmas aprēķini gan bieži ir maldīgi, jo pastāv vairāki riski. Arī risku izvērtējums ir jāiekļauj biznesa plānā. Vēl ir jādomā arī par savas ražotās produkcijas virzību tirgū un konkrētu mērķauditoriju.

Vēl svarīgi ir izvēlēties savam potenciālajam uzņēmumam piemērotu komercdarbības formu. Pēc biznesa plāna izveidošanas vajadzētu aptuveni saprast, kāda būs uzņēmuma darbības nozare, uzņēmuma apgrozījums un darbinieku skaits, kas arī ir būtiskākie faktori pēc kā nosaka piemērotāko komercdarbības formu. Ļoti maziem uzņēmumiem (pēc apgrozījuma un darbinieku skaita) piemērotākā forma būtu pašnodarbinātā statuss vai individuālais komersants, bet jau lielākiem uzņēmumiem sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Ļoti lieliem uzņēmumiem, kuriem nepieciešamas investīcijas, var izvēlēties akciju sabiedrību. Katrai no šīm formām ir savi plusi un mīnusi, tāpēc pirms uzņēmuma dibināšanas noteikti kārtīgi jāiepazīstas ar tām visām. Mazo biznesu uzsācējiem noteikti jāiepazīstas arī ar noteikumiem, kas attiecas uz mikrouzņēmuma nodokli.

Pēc tam, kad teorētiski uzņēmuma darbība ir skaidra, ir jāveic pats dibināšanas process jeb uzņēmuma reģistrācija. Latvijā šis process ir samērā vienkāršs, bet reizēm jaunajiem uzņēmējiem nākas saskarties ar dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem. Tiesa gan tas ir atšķirīgs dažādām uzņēmējdarbības formām. Visos gadījumos uzņēmuma reģistrā ir jāiesniedz tādi dokumenti kā uzņēmuma dibināšanas lēmums un līgums, pieteikums par ierakstīšanu komercreģistrā un izziņas par uzņēmuma juridisko adresi. Nopietnākām komercdarbības formām, kā, piemēram, SIA vai AS, papildus visam nosauktajam, jāiesniedz arī statūti un citi dokumenti. Reģistrējot jaunu uzņēmumu ir jāmaksā valsts nodeva par reģistrāciju un par publikāciju laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”. Šo nodevu apjoms arī ir atkarīgs no izvēlētās uzņēmējdarbības formas. Uzņēmuma reģistrāciju ir iespējams veikt kādā no Latvijas Uzņēmumu reģistra nodaļām, vai tiešsaistē Latvijas valsts oficiālajā mājas lapā.

Pēc uzņēmuma reģistrācijas jau ir jāuzsāk reāla darbība, sākot no darba telpu iekārtošanas un izejvielu sagādes līdz pašam rasošanas procesam vai pakalpojumu sniegšanai un mārketngam. Protams, lai uzņēmuma darbība būtu veiksmīga visu laiku ir jāseko līdzi izmaiņām uzņēmējdarbības vidē.

Uzņēmumu demogrāfija Latvijā

Uzņēmumi neeksistē mūžīgi. Tāpat kā cilvēki dzimst un mirst, tāpat arī uzņēmumi tiek dibināti un likvidēti vai reorganizēti, tomēr uzņēmumu dzīves cikls vidēji ļoti atšķiras no cilvēku dzīves cikla. Liela daļa uzņēmumu tiek likvidēti jau pēc pirmā darbības gada vai nedaudz vēlāk. Tikai neliela daļa uzņēmumu turpina augt uz attīstīties. Uzņēmumu demogrāfija kopumā raksturo dibināto un likvidēto uzņēmumu skaitu un īpatsvaru, kā arī esošo uzņēmumu nodarbināto skaitu un apgrozījumu.

Uzņēmumu demogrāfija kopumā ir daudz plašāka un sarežģītāka nekā iedzīvotāju demogrāfija, jo uzņēmumi var tikt vērtēti pēc daudz dažādākiem rādītājiem un to dzīves cikla diapazons ir daudz plašāks. Kā jau tika minēts, daudzi uzņēmumi tiek likvidēti jau pēc pirmā darbības gada, bet tajā pašā laikā eksistē arī tādi uzņēmumi, kuri pastāv un veiksmīgi darbojas jau vairākus simtus gadu. Tāpat arī uzņēmumi var tikt apvienoti, reorganizēti, pārdoti utt. Arī uzņēmumi pēc lieluma (apgrozījuma, bilances un darbinieku skaita) un ražoto preču vai pakalpojumu apjoma ir ļoti dažādi.

Uzņēmumu demogrāfijas dati var tikt analizēti dažādos šķērsgriezumos un tos pēc tam var izmantot, lai saprastu, kā uzņēmumu darbība ietekmē kopējo ekonomiku. To ir ļoti svarīgi izprast, lai katra valsts vai ekonomiskā struktūrvienība spētu saprast kā organizēt savu darbību, lai pēc iespējas efektīvāk attīstītu tautsaimniecību. Piemēram, ir jāsaprot, vai darba vietu radīšanā lielāka nozīme ir uzņēmumu lielumam vai skaitam. Ja svarīgāks ir uzņēmumu lielums, ir nepieciešams veikt pasākumus, lai palīdzētu esošajiem uzņēmumiem attīstīties un paplašināties, savukārt ja svarīgāks ir uzņēmumu skaits, ir nepieciešams veikt atbalsta pasākumus jaunu uzņēmumu dibinātājiem. Tomēr darba vietu skaits nav vienīgais, kas veicina ekonomikas attīstību. Pirmkārt, jau ir jāizvērtē arī, cik labi šīs darba vietas ir atmaksātas, lai varētu izdarīt kādus secinājumus.

Uzņēmumu demogrāfijas dati ir ļoti mainīgi, bet lai saprastu, ko tas nozīmē praksē, ir jāpēta Centrālās statistikas datu pārvaldes datus par Latvijas uzņēmumiem. Piemēram, 2014. gadā Latvijā tika dibināti gandrīz 15 000 uzņēmumu, bet likvidēti aptuveni 6 000. Pēc šiem datiem varētu spriest, ka ekonomikā noteikti vērojama izaugsme, jo pēc šī gada valstī bija par 11 000 uzņēmumu vairāk, tomēr ir jāņem vērā arī šo jaundibināto un likvidēto uzņēmumu ražīgumu. Jaundibinātie uzņēmumi pārsvarā ir mikrouzņēmumi un mazkapitāla SIA, līdz ar to devums ekonomikai no katra šāda uzņēmuma atsevišķi ir neliels. Ja likvidētie uzņēmumi ir lielie vai vidējie uzņēmumi, tas var liecināt tieši par ekonomikas lejupslīdi.

Lielus ražošanas apjomus uzņēmumu parasti nespēj sasniegt dažos gados. Paiet ilgs laiks, kamēr uzņēmumi ir spējīgi nodarbināt vairākus cilvēkus un eksportēt savu produkciju uz ārvalstīm, tomēr ir arī straujās izaugsmes uzņēmumi, Prasti tie ir vieglās rūpniecības uzņēmumi, kas aug un attīstās ļoti strauji. Tātad, ir jāspēj izvērtēt atsevišķi ne tikai jaundibināto uzņēmumu skaitu kopumā, bet arī skaitu katrā nozarē atsevišķi, lai spētu izdarīt adekvātus secinājumus par tautsaimniecības attīstību. Latvijā 2014. gadā straujās izaugsmes uzņēmumu īpatsvars kopumā bija vien 16%, bet tieši ražošanā 23%.

Uzņēmumu demogrāfija tiešām ir ļoti plašs jēdziens. Visus datus un faktorus var vērtēt no dažādām pusēm. Gandrīz nekas nav viennozīmīgs, ja vien netiek vērtēta katras konkrētās nozares vai pat konkrētas nozares daļas (konkrēta lieluma un veida uzņēmumi nozarē) demogrāfija, tomēr kopējo datu analīze ir būtiska, lai varētu radīt jaunas, labi apmaksātas darba vietas un līdz ar to arī veicināt dzīves līmeņa celšanos valstī.

Un nejau Latvija ir vienīgā valsts ar lieliem uzņēmumiem. Arī Gruzijā ir lieli uzņēmumi, kas peidāvā beprocentu ( swrafi sesxi uprocento ) un parastos kredītus ( onlain sesxebi ).

Uzņēmējdarbības riski

Jebkāda veida uzņēmējdarbība ir saistīta ar dažādiem riskiem. Uzņēmēji nekad nevar būt pilnībā droši par to, ka viņu biznesa plāni dzīvē realizēsies, pat tad, ja pirms uzņēmuma dibināšanas ir veikta ļoti nopietna tirgus izpēte. Ir daudzi apstākļi, kurus uzņēmējs nevar paredzēt un ietekmēt. Vienmēr pastāv iespēja, ka uzņēmējs cietīs zaudējumus. Tas nozīmē, ka jebkuram uzņēmējam ir jāuzņemas risks.

Pēc definīcijas risks ir dažāda veida zaudējumu iespējamība, kas veidojas uzņēmumam nelabvēlīgu, neparedzētu apstākļu dēļ. Uzņēmējdarbībā nekad nav pilnībā iespējams izvairīties no riska, tomēr veicot dažādus pasākumus un iemācoties paredzēt risku, ir iespējams maksimāli samazināt zaudējumus, ko šie riski var radīt.

Nākotni neviens nevar paredzēt, bet izvērtējot citu un savu iepriekšējo pieredzi, ir iespējams saprast, kā darbojas dažādas sistēmas, kas palielina risku esamību. Riski var būt ļoti daudz un dažādi, tāpēc tos mēdz iedalīt vairākās kategorijās jeb grupās. Šīs risku grupas ietver visus biežāk satopamos riskus, bet pastāv arī tādi riski, kas nav ietveri nevienā no grupām.

Pirmā riska grupa ir izmaiņas valsts kopējā ekonomikā, politikā vai likumdošanā. Tas var izpausties ļoti dažādi. Viens no populārākajiem piemēriem varētu būt nodokļu paaugstināšana. Tas nozīmē, ka visiem uzņēmumiem, vai konkrētām nozarēm vai uzņēmumu kategorijām tiek paaugstināti nodokļi, kurus jāmaksā, līdz ar to uzņēmumam ir daudz lielākas kopējās izmaksas. Vēl pie šīs riska grupas var minēt tādu piemēru kā muitas tarifu celšana, kas būtiski palielinātu izmaksas uzņēmumiem, kas savu produkciju eksportē uz citām valstīm. Arī politiski konflikti vai attiecību pasliktināšanās ar citām valstīm var būt nopietns risks uzņēmumiem, kuri eksportē savu produkciju, jo tas var izraisīt eksporta aizliegumu uz šo valsti. Tas samazinātu uzņēmuma noieta tirgu, līdz ar to radītu zaudējumus. Protams, arī konkrētās valsts vai vispasaules ekonomiskās krīzes var būtiski ietekmēt uzņēmuma darbību dažādos veidos.

Otrā būtiskākā riska grupa ir izmaiņas tirgū. Tas nozīmē, ka dažādu apstākļu dēļ var samazināties pieprasījums pēc uzņēmuma ražotajām precēm vai pakalpojumiem. Tas var notikt, piemēram, tad, ja tirgū ienāk jauni spēlētāji, kas var piedāvāt kvalitatīvākus produktus, vai zemākas cenas, kā arī, ja uzņēmuma ražotās preces iziet no modes, vai citu iemeslu dēļ vairs nav saistošas patērētājiem.

Trešā lielā grupa ir ražošanas riski. Tās ir dažādas neparedzētas izmaiņas, kas ir tiešā veidā saistītas ar preču ražošanu vai pakalpojumu sniegšanu. Šī ir viena no riska grupām, ar kuru mūsdienās saskaras samērā daudzi uzņēmumi, jo strauji mainās ražošanas tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka ražošana kļūst neefektīva un, nemainot, ražošanas iekārtas, uzņēmums vairs nav spējīgs konkurēt ar citiem uzņēmumiem savā nozarē. Pie šīs riska grupas vēl var pieskaitīt, piemēram, nepareizu vai nekvalitatīvu izejvielu izmatošanu, izejvielu cenu celšanos, nekvalitatīvu darbaspēku utt.

Ceturtā risku grupa ir finanšu risks. Pārsvarā tas nozīmē neplānotus izdevumus vai naudas trūkumu, ko visbiežāk ietekmē laicīga finansiālo saistību nenokārtošana ar konkrēto uzņēmumu. Piemēram, ja mazumtirgotāji laicīgi nenorēķinās ar uzņēmumu par piegādātajām precēm. Vēl tā var būt nepietiekama apgrozāmo līdzekļu aprite vai citi faktori, kas izraisa naudas trūkumu.

Piektā lielā grupa ir cilvēka faktora risks. Tie ir jebkuri riski, kas saistīti ar uzņēmuma darbaspēku, piemēram, grūti aizvietojamu darbinieku aiziešana no darba, darbinieku slimība, vai citi iemesli, kas neļauj ierasties darbā, darbinieku vai sadarbības partneru kļūdas vai negodprātīga rīcība utt.

Pēdējā rikas grupa ir dabas stihijas. Pie tā pieskaitāmi plūdi, zemestrīces, vulkānu izvirdumi, epidēmijas utt. Latvijā šie riski nav īpaši izteikti, bet var gadīties mazāka mēroga katastrofas, kā, piemēram, ugunsgrēki, vētras u.c.

Uzņēmējdarbības formas

Uzņēmējdarbība ir sistemātiska preču ražošana un pakalpojumu sniegšana, ko veic uzņēmējs, ar mērķi gūt peļņu. Pēc definīcijas jau var saprast, ka šis jēdziens ir ļoti plašs, tāpēc uzņēmējdarbībai ir vairākas formas, lai varētu efektīvi nodrošināt jebkura uzņēmuma darbību. Pastāv ļoti lieli uzņēmumi, kas nodarbina vairākus tūkstošus darbinieku un tajā pašā laikā ir cilvēki, kas savu saimniecisko darbību veic vieni paši. Jāsaprot, ka šādiem uzņēmumiem nevar būt vienādi noteikumi un tiesības. Tāpēc arī pastāv šīs formas, kas katra ir pielāgota noteiktam uzņēmējdarbības modelim.

Lai izvēlētos piemērotāko uzņēmējdarbības formu ir jāņem vēra tādi faktori kā plānotais pamatkapitāla lielums, darbinieku skaits, apgrozījums un peļņa, grāmatvedības veids un atsevišķos gadījumos arī darbības nozare.

Vismazākā uzņēmējdarbības forma ir pašnodarbinātā statuss. Šī uzņēmējdarbības forma parasti līdzinās algota darba veikšanai, tikai šajā gadījumā pašnodarbinātais ir pats sev priekšnieks un viņam ir pašam jāveic grāmatvedība un jāmaksā nodokļi. Pašnodarbinātais var pats izvēlēties kādus nodokļus maksāt (PVN, IIN vai mikouzņēmuma nodokli), bet par visām finanšu darbībām pašnodarbinātais atbild ar visu savu mantu, tāpēc tas ir diezgan riskanti. Vairumā gadījumu šo formu izvēlas tie, kas veic saimniecisko darbību kāda cita uzņēmuma interesēs, bet uz noteiktu laiku. Pašnodarbinātā statusu iegūt ir pavisam vienkārši. Tam nav vajadzīgs arī pamatkapitāls. Pašnodarbinātais drīkst nodarbināt maksimums piecus darbiniekus, bet ja tas tiešām ir nepieciešams, iespējams daudz racionālāk būtu izvēlēties kādu no citām uzņēmējdarbības formām.

Ja vēlaties veikt saimniecisko darbību, nodarbinot nelielu skaitu cilvēku, piemērotākā uzņēmējdarbības forma būs individuālais komersants (IK). Šī uzņēmējdarbības forma ir ļoti līdzīga jau iepriekš minētajam pašnodarbinātā statusam, jo arī IK par saistībām atbild ar visu savu mantu un paši maksā nodokļus, bet galvenā atšķirība ir tā, ka IK tiek ierakstīti komercreģistrā un tie var nodarbināt lielāku cilvēku skaitu un tiem var būt lielāks apgrozījums.

Populārākā uzņēmējdarbības forma ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA). Šī uzņēmējdarbības forma ir piemērot pārsvarā maziem un vidējiem uzņēmumiem, bet kādreiz tā nebija tik populāra, jo SIA ir nepieciešams pamatkapitāls vismaz 2 800 EUR apmērā, bet kādu laiku atpakaļ tika ieviesta iespēja dibināt mazkapitāla SIA. Tas nozīmē, ka sākotnēji pamatkapitāls var būt mazāks un to var iemaksāt pakāpeniski, katru gadu tam atvēlot 25% no uzņēmuma peļņas. Tieši mazkapitāla SIA pašlaik ir vispopulārākie. SIA ir daudz mazāk riskanta uzņēmējdarbības forma par abām iepriekš minētajām, jo SIA īpašnieks par saistībām atbild tikai ar uzņēmuma mantu. SIA gan ir daudz sarežģītāka reģistrācija, grāmatvedība un birokrātija.

Retāk lietota uzņēmējdarbības forma ir akciju sabiedrība (AS). Šai uzņēmējdarbības formai sākotnējam pamatkapitālam ir jābūt lielākam par 35 000 EUR, līdz ar to AS pārsvarā ir ļoti lieli uzņēmumi. AS no SIA atšķiras galvenokārt ar to, ka AS daļas jeb akcijas tiek laistas apgrozībā un tās ir iespējams iegādāties jebkurai personai. Tas tiek darīts, lai piesaistītu investīcijas uzņēmuma darbībai. Citādāk AS līdzinās SIA.

Vēl pastāv tāda uzņēmējdarbības forma kā mikrouzņēmums. To gan bieži neatdala kā atsevišķu formu, jo tas drīzāk ir nodokļu maksāšanas veids jau iepriekš minētajām uzņēmējdarbības formām – IK vai SIA. Mikrouzņēmumam piemērojamā nodokļu likme ir 9%, kas ietver gan sociālo nodokli, gan IIN, gan uzņēmuma nodokli, bet tas tik aprēķināts no apgrozījuma, nevis peļņas. Tas nozīmē, ka mikrouzņēmuma nodokli maksāt ir izdevīgi tikai uzņēmumiem ar nelielu apgrozījumu un darbinieku skaitu.

Uzņēmējdarbība un tās vide

Pēc definīcijas uzņēmējdarbība jeb komercdarbība ir jebkura atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā, peļņas gūšanas nolūkā veic uzņēmējs jeb komersants, savukārt pats uzņēmējs ir fiziska vai juridiska persona, kas ir ierakstīta komercreģistrā. Uzņēmējdarbības organizatoriski saimnieciskās vienības ir uzņēmumi. Vienkāršāk skaidrojot, personas, kas oficiāli ražo preces vai sniedz pakalpojumus, lai ar to gūtu peļņu ir uzņēmēji, kas veic uzņēmējdarbību.

Lai uzņēmējdarbība būtu veiksmīga, pamatā ikvienam komersantam ir jāatbild uz trīs jautājumiem – ko ražot, kā ražot un kas to patērēs? Vispirms, protams, ir jāsaprot, kas tieši būs prece vai pakalpojums, kas tiks ražots, bet svarīgi ir arī saprast, kā tas tiks darīts, lai ar to varētu arī gūt peļņu. Protams, beigās arī šīs saražotās preces un pakalpojumus kādam ir jāpērk, lai varētu realizēt produkciju un gūt ieņēmumus. Kaut arī jautājumi pēc savas būtības ir ļoti vienkārši, ir jāprot objektīvi izvērtēt atbildes uz tiem, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, situāciju konkrētajā nozarē, konkurenci, patērētāju pirktspēju utt.
Latvijas Republikā komercdarbību pamatā regulē komerclikums, kurā ir saskaņots ar civillikumu un satversmi. Komerclikums tika pieņemts 2000. gadā Latvijas Republikas Saeimā, lai regulētu komercdarbības tiesiskās normas. Tas nosaka kapitālsabiedrību (SIA un AS), individuālo komersantu un pilnsabiedrību dibināšanas, pārvaldes, likvidācijas un reorganizācijas kārtību, kā arī citus ar komercdarbību saistītus aspektus. Laika gaitā tam ir vairākas reizes ir veikti grozījumi, lai pielāgotu likumus esošajai ekonomiskajai un politiskajai situācijai valstī.

Uzņēmējdarbību lielā mērā ietekmē tās vide. Šo vidi iedala ārējā un iekšējā vidē. Iekšējo vidi veido pats uzņēmums. Tā ir uzņēmuma vadītāja spēja izvirzīt uzņēmuma mērķus, organizēt darbaspēku, efektīvi izmantot resursus utt. Veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā ir spēja efektīvi izmantot ierobežotos resursus. Tas nozīmē, ka pieejamajiem resursiem jācenšas precēm un pakalpojumiem radīt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, bet tajā pašā laikā ir jāpārliecinās, ka patērētāji būs gatavi maksāt naudu, lai iegūtu šīs preces vai pakalpojumus. Jāatceras, ka arī darbaspēks ir resurss, kuru jāprot efektīvi izmantot. Protams, ir arī daudzi citi aspekti, kas jāņem vērā katrā konkrētajā situācijā, lai uzņēmējs spētu pārdot savas preces un pakalpojumus un gūt peļņu.

Ārējo vidi, savukārt uzņēmums pats nespēj kontrolēt. Ārējo vidi pārsvarā ietekmē notikumi pasaulē, kā arī valsts un konkrētā nozare, kurā darbojas uzņēmums. Notikumi pasaulē galvenokārt var ietekmēt preču eksportu, kas samazina noieta tirgu un uzņēmums var nebūt spējīgs realizēt savu saražoto produkciju. Protams, var notikt arī pretēji procesi un pieprasījums pēc precēm, dažādu iemeslu dēļ, citās valstīs var augt. Valts, kurā darbojas uzņēmums, uzņēmuma darbību var ietekmēt, piemēram, ar likuma grozījumiem, nodokļu politiku utt. Valts regulas parasti arī ietekmē nozari kopumā, kas savukārt atkal ietekmē pašu uzņēmumu. Vienīgais veids, kā uzņēmums var cīnīties pret ārējās vides negatīvo ietekmi ir uzņēmuma darbības reorganizācija.

Uzņēmuma reorganizācija var nozīmēt, gan pilnīgu darbības nozares maiņu, vai arī konkrētu uzlabojumu un pasākumu veikšana, kas ir piemēroti katrai situācijai. Šie pasākumi var būt, piemēram, uzlabojot uzņēmumā strādājošu darbaspējas, mainot uzņēmumam nepieciešamo infrastruktūru, attīstot ražošanas tehnoloģija utt. Parasti, ja veidojas uzņēmējdarbībai vai kādai no uzņēmējdarbības nozarēm negatīva vide, arī valsts cenšas to mainīt un ietekmēt ar sev pieejamajiem instrumentiem, kā, piemēram, kontrolējot monopolus, veicinot finanšu tirgus attīstību, atbalstot konkurenci un brīvo tirgu utt.